Kad tu tici sev, viss sāk kustēties Kur īsti sākas tavs ceļš Tu sēdi savā istabā, varbūt ārā ir pelēka Rīgas diena, varbūt jūras vējš Jūrmalā dara savu, un tu domā: “Labi, es gribu kaut ko mainīt… bet ar ko lai es vispār sāku?” Tas ir godīgs jautājums. Un arī ļoti latvisks. Mēs neesam no tiem, kas uzreiz lec ar galvu mākoņos. Mēs vispirms paskatāmies, vai nav bedre priekšā. Bet te ir mazs noslēpums, kas var likties pārāk vienkāršs: Tu nesāc ar plānu. Tu sāc ar pārliecību. Jā, tieši tā. Pirms tu dari kaut vienu soli, tev jāizlemj, ka tu vari. Nevis “varbūt varu”, bet “protams, ka varu”. Un, ja tev tas šķiet mazliet smieklīgi — lieliski. Tas nozīmē, ka tu esi tuvu patiesībai. Prāts – tavs klusais izpildītājs Iedomājies, ka tavs prāts ir kā ļoti centīgs darbinieks. Viņš nekad nestrīdas, nekad neapšauba, tikai izpilda. Ja tu viņam saki: “Man tas nesanāks” — viņš saka: “Labi, nesanāks.” Ja tu saki: “Es atradīšu veidu” — viņš saka: “Labi, meklēsim.” Un viņš tiešām sāk meklēt. Tieši tāp...
Ko tu redzi sevī, to dzīve atspoguļo Klusais ieradums pamanīt Apstāsimies uz mirkli un uzdosim vienkāršu, bet ļoti godīgu jautājumu. Ko tu visbiežāk pamani sevī? Vai tu pamani to, kas izdodas? Vai arī to, kas vēl nav kārtībā? Vai tu pamani savas stiprās puses? Vai arī mazās kļūdas, kas, šķiet, visu sabojā? Lielākā daļa cilvēku Latvijā, ja būsim pavisam atklāti, ir diezgan pieticīgi. Un tas ir skaisti. Bet šai pieticībai ir arī otra puse — mēs bieži vairāk redzam, kas nav pietiekami. “Varēja būt labāk.” “Nu, kaut kā jau ir…” “Citiem sanāk labāk.” Un šeit sākas stāsts. Tas, ko tu redzi, kļūst par realitāti Tu vari domāt, ka tu vienkārši “novēro” savu dzīvi. Bet patiesībā tu to interpretē. Un interpretācija nav neitrāla. Ja tu sev atkārto: “Man vienmēr kaut kas pietrūkst,” tad pat brīžos, kad viss ir labi, tu meklēsi, kas vēl trūkst. Ja tu sev saki: “Es pamazām virzos uz priekšu,” tu sāksi redzēt pierādījumus tam. Tā nav maģija, kā filmās. Tā ir tava uzmanība… kas rada virzienu. Lat...